Zenta Mauriņa (1897–1978) – rakstniece, esejiste un literatūrzinātniece. Piecu gadu vecumā slimības dēļ viņa zaudēja spēju staigāt, taču kļuva par plaši lasītu autori – arī vācu valodā.

1944. gadā kopā ar Konstantīnu Raudivi viņa devās trimdā uz Vāciju, 1946. gadā pārcēlās uz Zviedriju un 1949.–1963. gadā docēja Upsalas universitātē. 1965. gadā abi atgriezās Vācijā un apmetās Bādkrocingenē (Bad Krozingen). Daudzas grāmatas Mauriņa rakstīja vāciski; 1968. gadā viņai piešķirts Vācijas Federatīvās Republikas Nopelnu krusts. Viņa mira 1978. gada 25. aprīlī Bāzelē.

Latviešu centrā Minsterē ir Mauriņas piemiņas istaba ar viņas mantojumu – daļa no LKV muzejistabām.